Taču braukt ekspedīcijā nozīmēja atstāt zooloģisko dārzu, kurš īste­nībā bija vēl nepiedzimis bērns, direktora valdīšanā un pārziņā. Un drīz vien sapratu, ka daru drausmīgi aplam. Atgriezies no pirmās ekspedīcijas, redzēju, ka jāatsakās no nākamās, ko biju iecerējis, un pašam jāpārņem dārza vadība, lai pasākums nepiedzīvotu bankrotu. Turpmākie divi gadi bija, maigi izsakoties, ļoti grūti, jo vajadzēja aizņemties vēl vairāk naudas, ja negribēju pieredzēt sava lolojuma bojāeju, tikko tas sāk veidoties, un bez tam nācās turpināt rakstīšanu, lai nopelnītu iztiku un sāktu atmaksāt parādus, kas bija pieņēmuši pavisam netīkamus apmērus.

Man bija laimējies jau pašā sākumā sakomplektēt ļoti strādīgu un aizrautīgu cilvēku štatu. Bez viņiem mans pasākums neapšaubāmi būtu iznīcis dīglī. Es viņiem iz­skaidroju finansiālās grūtības un norādīju, ka mēs ne mirkli nevaram būt droši, vai izdosies dārzu nostādīt uz kājām, un ka viņiem būtu daudz izdevīgāk iet projām un strādāt vietā ar pieklājīgu algu un nodrošinātu nā­kotni. Būšu viņiem mūžam pateicīgs par to, ka visi izšķī­rās par palikšanu, un pēc ilgām mokām un uztrauku­miem, pēc daudzām nestundām, kad mēs vārda vistiešā­kajā nozīmē nezinājām, vai spēsim savu zooloģisko dārzu noturēt pat līdz nedēļas beigām, mums tomēr izdevās to ievirzīt atpakaļ sliedēs.