H. Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārzā
Daudzi ņujorkieši visu mūžu nodzīvo teritorijā, kas nepārsniedz lauku ciemata ietvarus. Pietiek tādam aiziet divus kvartālus no savām mājām, un viņš jutīsies kā nonācis svešā zemē un nebūs laimīgs, iekams nenokļūs atpakaļ mājās.
E. B. Valts
Ikviens, kam ir kāds sakars ar zooloģiskajiem dārziem, kaut negribot, būs spiests atzīt, ka to arhitektūrā ir gaužām maz mākslas. Vidusmēra arhitekts, ja viņam jāprojektē celtnes zooloģiskajam dārzam, izturas kā bērns, kas pirmoreiz saņēmis būvklucīšu kasti, — viņš konstruē celtnes, kuras noderīguma ziņā pielīdzināmas piecus gadus veca garīgi atpalikuša bērna «konstrukcijām».
Galvenais posts agrākajā un lielā mērā vēl arī tagadējā zooloģisko dārzu arhitektūrā ir tas, ka krātiņus un iežogojumus cilvēki projektē cilvēkiem. Varbūt kādam liksies dīvaini, ka to uzsveru, bet, ja projektē kaut ko dzīvnieku kolekcijai, tad jāievēro četri faktori šādā svarīguma secībā:
dzīvnieka vajadzības,
tā cilvēka vajadzības, kurš dzīvnieku aprūpēs,