apmeklētāju vajadzības, kuri vēlēsies dzīvnieku aplūkot,
arhitekta un zooloģiskā dārza nākamā dārznieka estētiskie mērķi.
Pavērojot viduvēju zooloģisko dārzu, jūs ļoti bieži redzēsiet, ka šī secība, kas ir tik svarīga, īstenībā ir apgriezta otrādi. Jūs redzēsiet celtni, kas arhitektoniski ir īsts sapnis un brīnum skaista no apmeklētāju aspekta, bet pilnīgi nederīga tiklab dzīvniekiem, kā dārza personālam. Tā ir, ja drīkstu radīt šādu terminu, «antropo- morfiska arhitektūra», un tās rašanās izskaidrojama divējādi.
Pirmkārt, arhitekts zina, kas vajadzīgs viņam un publikai, proti, kaut kas liels un skaists (celtne, kura nomierina viņa sirdsapziņu par iedomātajām nebrīves šausmām), bet nezina, kas vajadzīgs dzīvniekam, un, tā kā parasti arhitekts ne mazākā mērā nesadarbojas ar cilvēku, kurā būs atbildīgs par dzīvnieka labklājību, tad rodas šādi arhitektoniski ērmi.
Gribēt, lai visi zooloģisko dārzu arhitekti ir izglītoti zooloģijā, būtu tikpat muļķīgi kā vēlēties, lai visi politiķi ir godīgi, tomēr ir ļoti labi, ja arhitekts zina atšķirību starp žirafi un susuri, tāpat kā ir slavējami, ja politiķis prot atšķirt labu no ļauna. Taču vairumā gadījumu (spriežot pēc gala iznākuma) arhitektam ir pilnīgi brīvas rokas, viņš rīkojas pēc sava prāta un rada celtni, kāda, pēc viņa domām, arhitektoniskajā risinājumā būtu vislabākā, nepavisam nerēķinoties ar dzīvniekiem un to kopējiem.