Šāds parastam apmeklētājam nenozīmīgs sīkums lāgiem palīdz dzīvniekam pieņemt šo apkārtni par savu teritoriju. Kā jau minēju — svarīgākais nav krātiņa izmēri. Bet tieši tur kļūdās cilvēki, kas pārmet zooloģiskajiem dārziem aplamu rīcību, jo viņiem nav ne jausmas, cik plašā apgabalā vairums dziv- nieku dzīvo savvaļā. Strītemas bankas klerka ikdienas gaitas salīdzinājumā ar daudzu savvaļas dzīvnieku dienas gaitām brīvībā varētu likties kā «Tūkstoš un vienas nakts» pasaku pirmo piecu sējumu dēkainie ceļojumi. Cilvēki pat iedomāties nevar, cik nelielā apvidū daži dzīvnieki pavada visu mūžu. Daudzi dzīvnieki uzturas, pārojas un nomirst telpiski ļoti šauros ietvaros un dodas tālākās gaitās vienīgi tad, kad viņiem pietrūkst kāda dzīvei nepieciešama faktora.
Reiz Rietumāfrikas lietus mežos manas nometnes teritorijas malā auga "trīs koki, kas no vienas vietas bija apvīti ar epifītiem un liānām. Šie apmēram trīsdesmit pēdas augstie, cits citam cieši līdzās augošie koki veidoja visu pasauli vidēji lielu vāveru pārim. Šai nelielajā teritorijā vāverēm bija viss dzīvei nepieciešamais. Viņām bija augļi un jaunie dzinumi, kā arī ūdens, kas no rasas un lietus sakrājās nelielajos zaru dobumos pie stumbra. Un, beidzot, nedrīkst aizmirst, ka viņas bija divatā. Nometnē es uzturējos četrus mēnešus. Vāveres bija man acu priekšā no ausmas līdz saules rietam, un nekad man negadījās redzēt, ka tās būtu pametušas koku trijotni, izņemot gadījumus, kad vajadzēja padzīt iebrukušos sugas brāļus.