Gandrīz nekad viņi nekritizē pašu krātiņu, bet vēršas vienīgi pret krātiņu kā ieslodzījuma vietu. Atklājums, ka dažādiem dzīvniekiem ir dažāda veida un dažāda lieluma teritorijas, sākot ar dažām kvadrātpēdām un beidzot ar vairākām kvadrātjūdzēm atkarībā no sugas — gluži tāpat kā cilvēkiem mēdz piederēt sakņu dārziņš, muiža, grāfiste vai vesela valsts —, ir samērā jauns, un mums šajā jomā vēl ļoti daudz jāmācās. Bet tieši tas jāpatur prātā, projektējot dzīvniekiem krātiņus vai novietnes. Nepavisam nav_ teikts, ka sagūstītam dzīvniekam tiek atņemta brīvība, jo arī teritorija savvaļā ir .dabisks krātiņa paveids, un «brīvība» dzīvniekam nenozīmē gluži to pašu, ko kvēlam liberālim no Homo sapieris cilts, kurš var atļauties tādu greznību kā abstraktā domāšana. Īstenībā tas, ko jūs darāt, sagūstot dzīvnieku, ir kaut kas daudz svarīgāks: jūs viņam nolaupāt teritoriju, un tādēļ jums visiem spēkiem jārūpējas, lai sagādātu viņam adekvātus apstākļus, un, ja jūs to nepratī- siet, jums būs nogarlaikojies, slims vai nobeidzies dzīvnieks.
Krātiņu par teritoriju dažkārt var pārvērst šķietams sīkums, nevis krātiņa apmēri. Reizēm visu nosaka krātiņa veidojums, zari vai zaru trūkums, dīķis, smilšu laukumiņš, kāds baļķēns.