Ievietojiet tikko sagūstītu vāveri vienkāršā koka kastē (tādi ir gandrīz visi ceļojuma krā­tiņi) ar stiepļu režģi priekšpusē, un jums būs dzīvnieks, kas šausmās lēks griestos un plosīsies kā negudrs, tik­līdz jūs tuvosieties. Tā tas turpināsies mēnešiem un var­būt nebeigsies nekad — aiz tā vienkāršā iemesla, ka vāverei vienā paņēmienā atņemta gan bēgšanas dis­tance, gan teritorija. Dzīvnieks nespēj aizbēgt no jūsu šausmīgās rokas, kas iespraucas viņa mazītiņajā pasau­lītē, lai to iztīrītu.

Un tad ievietojiet to pašu vāveri tai pašā kastē, kad kastei vienā galā ierīkota guļamtelpa ar tik lielu ieejas caurumiņu, lai vāvere varētu pa to iespraukties. Un aina tūdaļ mainās. Dzīvniekam nu ir droša vieta, kur atkāpties, kad jūs ielaužaties viņa teritorijā. No savas guļamtelpas drošā patvēruma vāvere, ja arī ne vienal­dzīgi, tomēr bez pārliecīga satraukuma noraugās, kā jūs tīrāt krātiņu, apmaināt augļus un ūdens trauciņus.

Protams, ir ļoti svarīgi pēc iespējas neaiztikt guļamtelpa, lai tādā veidā sāktu pamazām modināt dzīvniekā uzti­cību. Tas dažkārt vieglāk pasakāms, nekā izdarāms, jo daži dzīvnieki, tāpat kā daži cilvēki, ir briesmīgi krā­jēji un savāc gujamtelpā kaudžu kaudzēm barību, ko vēders vairs neņem pretī, bet kas pēcdienās katrā ziņā noderēs. Kad sapuvušo barības palieku smirdoņa kjūst pārāk neciešama, jūs esat spiests ielauzties gujam­telpā un to izmēzt, bet — jo ilgāk to var novilcināt, jo labāk.