Un tā no divu līdz sešu gadu vecumam es centīgi gatavojos tai dienai, kad man piederēs dzīvnieku kolekcija, — vācu kopā visu, ko vien varēju sadabūt, sākot ar mailītēm un beidzot ar mitrenēm, un šo radību aizvien lielākā skaitā iemitināju savā guļamistabā vai arī nēsāju līdzi. Ap to laiku mēs pārcēlāmies uz Grieķiju, kur es dzīvoju lielā brīvībā un varēju pilnā mērā nodoties savai kaislībai — savvaļas dzīvnieku vākšanai "un pētīšanai. Man lieti noderēja viss — no ūpja līdz skorpioniem. Vēlāk, atgriezies Anglijā, es sapratu: ja ceru jel kad mūžā tikt pie sava zooloģiskā dārza, man vispirms jāiegūst zināma pieredze saskarē ar lielajiem dzīvniekiem, piemēraļp, lauvām, bifeļiem un žirafēm, kurus es, lai cik dedzīgi to vēlētos, tomēr nevarētu ievietot ne pagalmā, ne guļamistabā, nemaz jau nerunājot par kabatām. Tādēļ iesniedzu lūgumu un, man par lielu laimi, tiku pieņemts darbā Vipsneidas zooloģiskajā dārzā, kas ir Londonas zooloģijas biedrības filiāle Bedfordšīrā. Es kļuvu par zvēru kopēju praktikantu; tituls skanēja lepni, bet īstenībā tas nozīmēja, ka esmu palīgstrādnieks, ko norīko visur, kur vien darāms kāds netīrāks darbs. Daudzējādā ziņā tas bija ideāls treniņš, jo iemācīja man (ja neko vairāk) vismaz to, ka nodarboties ar dzīvniekiem galvenokārt ir darīt netīru, ļoti necilu darbu, taču tas man deva iespēju rast kontaktu ar daudziem brīnišķīgiem radījumiem, sākot ar emu un beidzot ar ziloņiem.