Kaut gan dega vienīgi blāvās naktslampiņas, viņa droši gāja pa pazīstamajām istabām un plašajām zālēm, velti meklēdama līdz galam neizlasīto dzejoļu grāmatu, kuru viņa bija nolikusi nevietā un .atcerējās tikai tagad. Iegā­jusi viesistabā, viņa iededzināja gaismu. Tā apspīdēja vi­ņas augumu no vieglas drānas šūtā vaļīgā iesārtenā mā­jas tērpā, mežģīņu ieskautos plecus un kaklu. Pirkstos viņai vēl mirdzināja gredzeni, kuplie zeltainie mati vēl nebija izlaisti. Sieviete bija gracioza un skaista, ar iega­renu seju, sarkanām lūpām, glāsmaini sārtiem vaigiem un zilām, kā hameleons mainīgām acīm, kuras pēc patikas plati iepletās ar ineitenīgas nevainības izteiksmi, kļuva cietas, pelēkas un spoži saltas vai ieliesmojās pārgalvībā un varaskārē.

Sieviete nodzēsa uguni un caur vestibilu devās uz citu istabu. Pie durvīm viņa apstājās un ieklausījās. Viņa bija kaut ko sadzirdējusi, nevis troksni, bet tādu kā čaboņu, it kā tur kāds kustētos. Viņa būtu varējusi apzvērēt, ka nav neko dzirdējusi, un tomēr kaut kas nebija kārtībā. Nakts klusums bija iztraucēts. Sieviete jautāja sev, kurš no kalpiem varētu staigāt apkārt. Protams, ne jau virs- sulainis, kurš tikai īpašos gadījumos negāja agri gulēt. Tā nevarēja būt arī kalpone, kuru viņa bija atlaidusi uz visu vakaru.

Iedama garām ēdamistabai, sieviete redzēja, ka durvis ir ciet. Viņa nezināja, kāpēc atvēra tās un iegāja istabā, viņa tikai juta, ka satraucošās skaņas nāk no turienes. Istabā bija tumšs, bet viņa sataustīja slēdzi un nospieda io. Kad iedegās gaisma, viņa pakāpās atpakaļ un klusi ievaidējās.