Viņai iepretī, turpat pie slēdža atspiedies pret sienu un pagriezis pret viņu revolveri, stāvēja kāds vīrietis. Pat šajā izbaiļu brīdī viņa ievēroja, ka revolveris ir melns un neparasti garš. Viņa zināja, ka tas ir kolts. Cilvēks bija vidēja auguma, slikti ģērbies, brūnām acīm un tumši iededzis. Viņš izskatījās pavisam mierīgs. Viņai pret krūtīm pavērstais revolveris, kuru svešais turēja pret gurnu atspiestā rokā, nedrebēja.
— Ak, piedodiet, — sieviete sacīja. — Jūs mani nobiedējāt. Ko jūs vēlaties?
— Es gribu tikt laukā no šejienes, — viņš atbildēja, jocīgi savilkdams lūpas. — Es tā kā esmu apmaldījies šajā mājoklī, un, ja jūs būsiet tik laipna un parādīsiet, kur ir durvis, es pilnīgi likšu jūs mierā un aizvākšos,
— Bet ko jūs te darāt? — sieviete jautāja, un viņas balsī ieskanējās skarbi toņi — kā cilvēkam, kurš radis pavēlēt.
— Gribēju aplaupīt jūs, mis, neko vairāk. Es izošņāju, ko te varētu pievākt. Nodomāju, ka neesat mājā, tāpēc ka redzēju jūs ar veco iekāpjam mašīnā. Tas laikam jūsu papiņš, bet jūs esat mis Setlifa.