Viņa spriedelējumus ar savu ienākšanu pārtrauca pārvaldnieks.
Kaut kas noticis ar telefonu, kundze, — viņš paziņoja. — Vai nu vadi sagājuši kopā, vai kas cits, bet centrāle neatbild.
— Ejiet un pasauciet kādu no kalpotājiem, — misis Setlifa pavēlēja. — Aizsūtiet pēc policijas, bet pats nāciet šurp.
Un viņi atkal palika vieni.
— Vai jūs nebūtu tik laipna un neatbildētu uz vienu jautājumu, mem? — vaicāja Lūks. — Kalpotājs ieminējās kaut ko par zvanu. Es visu laiku skatījos uz jums kā kaķis un neredzēju, ka jūs būtu pieskārusies zvanam…
— Tas ir zem galda, jūs nabaga muļķīt! Es piespiedu to ar kāju.
— Paldies, mem. Man šķita, ka esmu redzējis tādus cilvēkus kā jūs, un tagad esmu pārliecināts par to. Es izstāstīju jums visu no tīras sirds, bet jūs visu laiku krāpāt mani.
Viņa nicinoši iesmējās,.
— Turpiniet vien. Sakiet, ko gribat. Tas ir ļoti interesanti.
— Jūs rādījāt man mīlīgas actiņas, izlikāties labiņa un laipna un, izmantojot to, ka valkājat nevis bikses, bet svārkus, nesāt mani cauri. Un visu laiku ar kāju spiedāt zvana pogu zem galda. Nu, bet ir arī kāds mierinājums. Labāk būt nabaga Hjūgijam Lūkam un desmit gadus nosēdēt cietumā nekā būt jūsu ādā. Elle ir pilna ar tādām sievietēm kā jūs, mem.
Brīdi bija klusums un vīrietis nenolaida acu no misis Setlifas, it kā pētītu viņu un mēģinātu kaut ko izlemt.