—   Runājiet! Kāpēc jūs klusējat? Kāpēc neizdomājat vēl kaut ko? Kāpēc nelūdzat, lai es jūs atlaižu?

—  Es lūgtu, — viņš atbildēja, aplaizīdams sausās lū­pas, — es lūgtu, ja …

—   Ko — ja? — viņa pavēloši jautāja.

—   Es domāju par vārdu, kuru jūs man atgādinājāt. Kā jau teicu, es lūgtu jūs, ja jūs būtu kārtīga sieviete.

Viņa nobālēja.

—   Esiet uzmanīgāks! — viņa brīdināja.

—   Jums pietrūks dūšas nogalināt mani, — viņš nicīgi sacīja. — Sī pasaule ir pārāk pretīga vieta, ja pa to dau­zās tādi cilvēki kā jūs, bet, manuprāt, tā nav tik pagri­musi, lai jūs drīkstētu ielaist man lodi pierē. Jūs esat draņķīga sieviete, bet jūsu nelaime ir tā, ka esat vāja. Nav grūti nogalināt cilvēku, bet jūs neuzdrošināsieties to darīt. Un ar to jūs paspēlējat.

—   Esiet uzmanīgāks ar vārdiem! — viņa atkārtoja. — Citādi, es brīdinu, jums klāsies slikti. No manis ir atkarīgs, vai jums būs viegls vai bargs sods.

—   Kaut kas nav kārtībā ar dievu, — viņš it kā starp citu iebildēs, —- ja viņš ļauj vaļu tādiem kā jūs! Nesa­protu, kāpēc viņš ļauj taisīt tādus jokus ar nabaga cilvēci. Ja es būtu dievs …