A.BEĻAJEVS
NOGRIMUŠO KUĢU sala
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1970
PIRMĀ DAĻA
I. uz klāja
Lielais Transatlantijas tvaikonis «Benja- mins Franklins» stāvēja Dženovas ostā, gatavs doties ceļā. Krastā valdīja parastā kņada, skanēja raibā pūļa saucieni dažādās valodās, bet uz tvaikoņa jau bija iestājies tas sasprindzinātais, nervozais klusums, kas neviļus pārņem cilvēkus kādu brīdi pirms gara ceļojuma. Tikai trešās klases klāja pasažieri visai rosīgi «dalīja šaurību», izvietodamies un kārtodami iedzīvi. Pirmās klases publika no sava klāja augstumiem klusēdama vēroja šo skudru pūzni.
Tvaikonis pēdējo reizi nokaucās, satricinādams gaisu. Matroži pacēla trapu.
Sajā brīdī pie kuģa piesteidzās div.i cilvēki. Tas, kurš nāca pēdējais, pamāja matrožiem ar roku, un viņi nolaida trapu.
Nosebojušies pasažieri uzkāpa uz klāja. Labi ģērbts, slaiks un plecīgs jauns cilvēks, iebāzis rokas platā mēteļa kabatās, steidzīgi
devās uz kajīšu pusi. Viņa gludi skūlā seja bija pilnīgi mierīga. Taču vērīgs cilvēks pēc nepazīstamā sarauktajām uzacīm un vieglā, ironiskā smaida būtu atjautis, ka tas ir mākslots miers.