Ne soli neatpalikdams, viņam sekoja paresns cilvēks vidējos gados. Katliņa cepuri viņš bija atgrūdis pakausī. Nosvīdusī, vecūksnējā seja pauda reizē nogurumu, prieku un sasprindzinātu uzmanību, līdzīgi kaķim, kas nes zobos peli. Viņš ne mirkli nenolaida acis no Stava ceļabiedra.

Uz tvaikoņa klāja netālu no trapa stāvēja jauna sieviete baltā kleitā. Viņas skatiens sastapās ar plecīgā jaunekļa acīm.

Kad dīvainais pāris bija pagājis garām, sieviete baltajā kleitā, mis Kingmane, dzir­dēja, ka matrozis, kas pacēla trapu, saka savam biedram, pamādams uz attālinošos pasažieru pusi:

—   Tu redzēji? Vecais paziņa Džims Sim- pkinss, Ņujorkas detektīvs, noķēris kādu gar­nadzi.

—   Simpkinss? — otrs matrozis pārjau­tāja. — Tas ar sīkumiem nekrāmējas.

—   Jā, skaties, kā šis apģērbies. Kāds banku seifu speciālists, ja ne ļaunāk.

Mis Kingmanei sametās baisi. Vienā tvai­konī ar viņu visu ceļu līdz Ņujorkai brauks noziedznieks, varbūt pat slepkava. Līdz šim viņa tikai laikrakstos bija redzējusi šo noslē­pumaino un briesmīgo cilvēku portretus.

Jaunā sieviete steidzīgi uzkāpa augšklājā. Šeit, starp savu aprindu cilvēkiem, vietā, kas

parastiem mirstīgajiem nebija pieejama, viņa jutās samērā droši. Atlaidusies ērtā pītā krēslā, mis Kingmane iegrima laiskā vēro­šanā, kas ir labākais, ko jūras ceļojumi var dot pilsētas kņadas nogurdinātiem nerviem. Nojume sargāja viņas galvu no svelmaina­jiem saules stariem. Virs viņas klusi šūpojās palmu lapas — šie koki auga lielos podos, kas bija izvietoti starp krēsliem. No vienas puses plūda aromātiska dārgas tabakas smarža.