Grūtais jautājums, kā izturēties un nostādīt sevi jaunā, viņai svešā sabiedrībā, atrisinājās pats no sevis. Pret Simpkinsu viņa izturējās ar labsirdīgu ironiju, ar Gatlingu nodibinājās vienkāršas, draudzīgas attiecības. Vēl jo vairāk, Gatlings viņu interesēja ar savu noslēpumaino likteni un raksturu. Aiz takta sajūtas viņa ne tikai nekad neiz- jautāja Gatlingu par viņa pagātni, bet arī neļāva Simpkinsam runāt par to, kaut gan detektīvs vairākkārt Gatlinga nostbūtnē mēģināja pastāstīt par viņa «briesmīgo noziegumu».
Viņi labprāt runājās vakaros, kad saule rietēja, beiguši kārtot savu nelielo saimniecību. Simpkinss nīka sargtornī, meklēdams kuģa dūmus — glābiņa, profesionāla triumfa un solītā atalgojuma vēstnesi.
Sīs domu apmaiņas bija pārliecinājušas mis Kingmani, ka viņas sarunu biedrs ir izglītots, taktisks un labi audzināts. Arī Gat- lingam sarunas ar asprātīgo mis Kingmani acīmredzot bija patīkamas. Viņa stāstīja sava Eiropas ceļojuma atmiņas un smīdināja Gatlingu, dodama negaidītus raksturojumus redzētajam.
— Šveice? Tās ir kalnu ganības tūristiem. Es pati esmu apbraukājusi visu pasauli, bet ienīstu šos atgremojošos divkājus ar Bede- keru astes vietā. Viņi ar saviem skatieniem ir nozīžļājuši visu daba§ skaistumu.
Vezuvs? Sīks vīrelis, kas kūpina draņķīgu cigāru un izliekas briesmīgi cienīgs. Jūs neesat redzējuši Kolorado kalnu grēdu? f-fēsa smaile, Lonsa smaile, Aranho smaile — tie gan ir kalni. Es^ nemaz nerunāju par tādu milzeni kā 8800 metru augsto Everestu. Vezuvs salīdzinājumā ar tiem ir kucēns.