—   Sakiet, mister Gatling, kādēļ kuģis nenogrima? — jautāja mis Kingmane, rīta saules mirdzumā sēdēdama Gatlingam bla­kus uz klāja. Visapkārt, ciktāl vien acs snie­dza, kā smaragdzaļš tuksnesis stiepās gluds ūdens klajš.

—   Mūsdienu okeāna tvaikoņiem, — Gat­lings atbildēja, — izbūvē iekšējās starpsie­nas. Ja rodas sūce, ūdens piepilda tikai zināmu daļu kuģa un tālāk nevar ielauzties. Un, ja postījumi nav pārāk nopietni, tvaiko­nis var turēties virs ūdens pat tad, kad cau­rumi ir lieli.

—   Kādēļ tad pasažieri atstāja kuģi?

—   Neviens nevarēja zināt, vai tvaikonis izturēs un varēs peldēt. Paskatieties: priekš­gals pazudis zem ūdens. Pakaļgals pacēlies tiktāl, ka redzama kuģa skrūve. Klājs sasvē­ries gandrīz trīsdesmit grādu leņķī pret okeāna virsu. Pa tādu slīpumu nav sevišķi ērta staigāšana, tomēr labāk tā, nekā plun­čāties ūdenī. Mēs vēl esam viegli tikuši cauri. Uz kuģa ir lieli pārtikas un ūdens krā­jumi. Un, ja mēs neesam aiznesti pārāk tālu prom no okeāna ceļiem, drīz vien sastapsim kādu kuģi, kas mūs uzņems.

Taču dienas pagāja cita pēc citas, bet zilais tuksnesis joprojām šķita izmiris. Sim­pkinss vai acis bija izskatījis, vērdamies tālumā.

Ritēja vienmuļas dienas.

Mis Kingmane ātri vien iejutās saimnieces lomā. Viņa rosījās pa virtuvi, mazgāja veļu, uzturēja kārtībā ēdamistabu un «salonu» — nelielu, mājīgu kajīti, kur viņiem tikās pava­dīt vakarus pirms gulētiešanas.