Detektīvs jau sen ieklausījās viņu sarunā, gaidīdams, vai Gatlings nesāks runāt par savu noziegumu. Pārliecinājies, ka saruna ir nevainīga, Simpkinss nolēma debitēt jaunā lomā — «spert piesardzības soļus un novērst noziegumu».
— Mis Kingmane, — viņš svinīgi iesāka, —dienesta pienākums un godīga cilvēka pienākums liek man brīdināt jūs par briesmām. Es vairs nevaru pieļaut šīs sarunas divatā. Man jāatklāj jums, mis Kingmane, ka Gatlings ir bīstams noziedznieks, un bīstams vispirmām
kārtām jums, sievietēm. Viņš nogalināja jaunu lēdiju, iepriekš iepinis viņu savas daiļrunības tīklos. Nogalināja un aizbēga, bet es, Džims Simpkinss, viņu notvēru, — viņš nobeidza un ar lepnumu vēroja, kāds būs efekts.
Nevar teikt, ka efekts būtu tāds, kādu viņš bija gaidījis.
Mis Kingmane tiešām bija samulsusi, satraukta un aizvainota, taču drīzāk par viņa negaidīto iejaukšanos, nevis par runas saturu.
Bet jaunais cilvēks nemaz neizskatījās pēc noziedznieka, ko satriecis atmaskojums. Kaut gan stobrs bija vērsts pret Gatlingu, viņš savā parastajā mierā piegāja pie Simpkinsa, pēc īsas cīņas izrāva revolveri, aizsvieda to sānis un klusi teica:
— Jums acīmredzot vēl nepietiek ar des- mittūkstoš dolāriem, kas jums apsolīti, lai dažām personām būtu tas prieks ieraudzīt mani uz elektriskā krēsla. Tikai jaunkundzes klātbūtne attur mani no pelnītas izrēķināšanās ar jums.