Mis Kingmane pārtrauca strīdu.
— Dodiet man vārdu, — viņa teica, tuvodamās vīriešiem un vērsdamās galvenokārt pie Simpkinsa, — ka šādas scēnas vairs neatkārtosies. Par mani neraizējieties, mister Simpkins, man aizbildņi nav vajadzīgi. Aizmirstiet savus rēķinus līdz tam laikam, kamēr nebūsim nokāpuši uz zemes. Šeit mēs esam trīs — tikai trīs bezgalīga okeāna vidū.
Kas zina, kas mūs vēl gaida? Varbūt katrs no mums būs nepieciešams otram briesmu brīdī. Kļūst vēsi, saule norietējusi. Laiks šķirties. Ar labu nakti!
Un viņi devās uz savām kajītēm.
IV. sargasu jūra
Džimam Simpkinsam tonakt nebija laba gulēšana. Viņš grozījās kojā savā kajītē un ausījās. Viņam visu laiku šķita, ka Gatlings atrodas tepat tuvumā, zogas klāt, lai izrēķinātos ar viņu, atriebtos, varbūt nogalinātu. Skan soļi, kaut kur nočīkst durvis … Detektīvs šausmās pietrūkās sēdus.
«Nē, viss ir klusu, tikai izlicies… Ak, velns parāvis, kāda tveicīga nakts! Turklāt vēl moskīti un odi neliek mierā. Kā visi šie spārnotie nešķīsteņi varēja gadīties okeāna vidū? Vai nu es murgoju, vai tuvumā atrodas sauszeme. Varbūt iet atspirdzināties?»
Simpkinss jau citas naktis bija gājis atspirdzināties tvaikoņa rūmē, kur atradās konservu un vīna krājumi.