—   Gadus! — Simpkinss iesaucās, salēk- damies uz krēsla.

—   Jā, dārgais Simpkins, iespējams, ka jums vairākus gadus vajadzēs gaidīt solīto atalgojumu. Saturieties, Simpkins.

—   Nospļauties par atalgojumu, k^ut tikai varētu izkulties no šī nolādētā ķīseļa!

… Sākās vienmuļas, nogurdinošas, tveicī­gas dienas. Virs šī stāvošā purva plivinājās kaut kādu nepazīstamu kukaiņu mākoņi. Nak­tīs moskīti neļāva gulēt. Dažkārt pār jūru kā līķauts plājās migla.

Par laimi, uz kuģa bija laba bibliotēka. Mis Kingmane daudz lasīja. Vakaros vi>i sanāca kopā lielajā, greznajā salonā. Viviana dziedāja un spēlēja klavieres. Un aizvien bie­žāk Simpkinss ieradās uz šīm vakara sanāk­šanām ar vīna pudeli: aiz bēdām viņš bija sācis dzert.

Gatlingam vajadzēja noslēgt vīna , pagra­bus. Simpkinss mēģināja iebilst, bet Gatlings bija nepielūdzams.

—   Vēl tikai trūka, ka mums būtu jānoņe­mas ar delīrija slimnieku. Saprotiet taču, jocīgais cilvēk, ka jūs drīz būsit pagalam, ja jūs neatturēs.

Simpkinss bija spiests paklausīt.

v. mirušo valstībā

Šķita, ka tvaikonis nekustīgi stāv. Taču acīmredzot kāda lēna straume to nesa uz Sargasu jūras centru: aizvien biežāk ceļā gadījās pussatrunējuši,.