Visi paskatījās un bija pārsteigti: okeāns gulēja viņu priekšā nekustīgs kā stāvošs dīķis. Ne mazākā vilnīša, kustības, ne šļaksta. Pirmie austošās saules stari apgais­moja šo dīvaino, sastingušo jūru, kas izska­tījās kā vienlaidu paklājs no bāli zaļganiem ūdensaugiem.

—   Es negribu jūs baidīt, Simpkins, bet posts tam kuģim, kas iekļūst šajā «aļģu kārbā», kā Kolumbs nosaucis Sargasu jūru. Ja arī mūsu kuģa skrūve būtu kārtībā, tā nevarētu darboties: _ap to satītos aļģes, un tvaikonis apstātos. Ūdenszāles bremzē buru kuģa gaitu, neļauj arī airēt. Ar vārdu sakot, tās stingri tur ciet savu upuri.

—   Kas tad ar mums notiks? — Simpkinss jautāja.

—   Varbūt tas pats, kas ar citiem. Sargasu jūru dēvē par kuģu kapsētu. Reti izdodas izkļūt no šejienes. Ja cilvēki nenomirst badā, slāpēs vai no dzeltenā drudža, tad viņi dzīvo, kamēr kuģi nogremdē pieaugušo polipu sma­gums vai sūce. Un jūra lēnām aprij jaunu upuri.

Mis Kingmane uzmanīgi klausījās.

—   Briesmīgi! — viņa nočukstēja, vēro­dama sastingušo zaļo klajumu.

—- Mēs tomēr atrodamies labākos apstāk­ļos nekā daudzi no mūsu priekšgājējiem. Tvaikonis turas labi. Varbūt mums izdosies aizlāpīt sūci un izsūknēt ūdeni. Produktu krājumu mums trijiem pietiks vairākus gadus.