— Tev taču ir Rolandiņš.

— Puika pavisam izlaidies. Apsaukā mani tādiem pašiem vārdiem kā tēvs. Pat norāt es viņu vairs nedrīkstu, Naikovskis tūlīt metas starpā.

Baibai kļuva mātes žēl. Brīdi šņukstēja abas.

*

Pēdējo reizi Baiba uzkopa Naikovsku dzīvokli, tad sakravāja savas mantas. Veļa un pāris kleitas sagāja mātes vecajā koferī. Grāmatas sasēja sainī, Daumants vēlāk atnāks pakaļ. Tad viņa nomazgājās un apvilka balto skolas izlaiduma kleitu, kura nu noderēja ari par līgavas tērpu.

Baibai atsēžoties, vecā dīvāna atsperes žēli noskanēja. Viņa te vairs negulēs. Šodien sāksies jauna, laimīga dzīve, jau šodien, jau šodien! Un nekad viņa vairs nedzirdēs patēva sēcošo elpu un nejutīs mitrās, trīcošās rokas pieskārienu kailajam plecam, kas viņai uzdzina aukstus šermuļus.

Atskrēja Dace, atnesa līgavas plīvuru.

—  Nāc, piemērīsim! Cik tu skaista! Vai zini, mēs ar Pēteri būsim tavi vedēji? Tev nav nekas pretī? Mana mamma saka, ka mēs esot par jauniem. Bet kas par to? Pusgadu es tomēr esmu vecāka par tevi. Ņem vērā, turpmāk tu vari nākt pie manis pēc padoma un palīdzības. Oficiāli — kā pie vedējmātes. Tu droši vien esi ļoti laimīga?

—  Es nezinu. Tas ir kaut kas neizsakāms! Varbūt sapnis? . s ,