— Daumants sarunājis istabiņu kādā personiskā mājā. Māt, lūdzu, nesaki patēvam nekā. Ka nesabojā mums kāzas. Viņš dusmās ātrs. — Baiba lūdzoši paskatījās uz māti.
Jaunākais brālis Rolands, no pagalma augšā uzsaukts, priecīgs metās lielajai māsai ap kaklu un tūlīt saka izjautāt par dienvidiem: vai tiesa, ka tur jūra tik silta kā vannā, ka apelsīni aug kokos kā āboli un vīnogas tur ēdot kartupeļu vietā?
Naikovskis, tēju dzerdams, klusībā salīdzināja māti un meitu. Pirmā izplūdusi, novītušu seju, kuru vairs nespēj apslēpt pat biezā smiņķa kārta, otra — kā ziedošs pavasaris.
Naktī, kad vīrs bija aizmidzis, māte klusām apsēdās uz Baibas dīvāna un apraudājās.
— Meitiņ, mīļo, kā mēs bez tevis? Varēji vēl pāris gadiņus padzīvot savā vaļā. Laulības dzīve nav nekāda izprieca: mūždien ēdiens, trauki, veļa, vīrs arī prasa, lai to appuišo, lai viņam danco apkārt. Tik vien sievietei ir tās brīvības kā līdz kāzām. Bet varbūt tu jau gaidi bērnu? — māte izbijusies iejautājās.
— Nē.
— Tad kādēļ tāda steiga ar precēšanos?
— Mēs mīlam viens otru un gribam būt kopā.
— Nu tad satiecieties, kas jums liedz? Vai nu tūliņ jāprecas?
— Es nevaru te dzīvot. Naikovskis mani..
— Zinu. Viņš kļuvis pavisam dulls. Nekā vairs pa prātam nevar izdarīt. — Māte atkal ieraudājās. — Tu aiziesi, es palikšu viena pati.