— Uz akmeņiem savu sievu guldīsi, vai? — Šoferis sāka smieties. — Pie mums visur jau pilns, nez vai ko sameklēsiet.
Abi noskatījās, kā šoferis pazūd tumsā. Gaisā sanēja cikāžu dziesmas.
Asfaltēts kājceliņš noveda tieši jūras krastā. Viņu priekšā pletās līcis. Pa kreisi tālumā mirgoja kāda ciemata ugunis, pa labi debesīs slējās melnas klintis, bet priekšā līdz pat apvārsnim bija jūra. Abi apsēdās uz sola. Daumants aplika Baibai roku ap pleciem un pievilka sev cieši klāt.
— Tu jūti, jūra dveš mierīgi — kā aizmigusi: ievelk elpu un ar vieglu nopūtu izdveš.
— Un tā patiešām melna. Tev nav auksti? Še, uzvelc džemperi!
— Un tu arī. Sagaidīsim tepat saules lēktu. Ja es aiz-migšu, tu mani pamodini, labi?
Daumants noāva krosenes, uzlocīja bikses un iebrida ūdenī.
— Silts kā vannā. Baiba, dzirdi? Ejam peldēties!
Meitene, tālā ceļa izmocīta, galvu uz mugursomas atspiedusi, saldi gulēja. Bize kā ruda čūska saritinājusies smiltīs. «Lai guļ vien,» Daumants nodomāja, saudzīgi pārlicis matu pīni Baibai pār plecu.
Pēc peldes Daumantam nogurums bija kā ar roku atņemts, Derētu kaut ko uzlikt uz zoba. Žēl, ka Simferopolē nepadomāju. Cik, ilgi tā mētāsies pa soliem! Vajadzēja paņemt līdzi telti, tad viss būtu pa pirmo. Cāļi piedāvāja, taču negribējās apkrauties ar nesamiem. Baibas dēļ kaut kur jāpiezemējas. Žēl izgrūst visu kapitālu tikai par guļvietām. Un vienā gultā jau Baiba nebūs ar mieru.