Autostāvvietā atradās vairākas smagās mašīnas.

— Izmēģināsim laimi. — Daumants apņēmīgi piegāja pie šoferiem, kas, bariņā sagājuši, tērgāja.

—  Uz kurieni jums vajag?

—  Mums vienalga. Tuvāk pie jūras.

— Es braucu uz Koktebeli. Piecīti no deguna — un nogādāšu tieši jūras krastā. Pēc pusstundas rullējam.

Ērti iekārtojušies kravas kastē uz salocīta brezenta, Baiba un Daumants vēroja apkārtni. Taisnās rindās sastādīti vīnogulāji, augļu dārzi, tabakas plantācijas. Jo augstāk kalnos traucās mašīna, jo līkumaināks kļuva ceļš. Līdz pat apvārsnim sniedzās mežiem apauguši kalni, vietām atsegdami zobainas, kailas klinšu radzes.

Saule norietēja, un ātri satumsa. Baiba, Daumanta ple­cam piespiedusies, snauda.

— Ei, jūs tūristi! Esam atbraukuši!

Mašīna stāvēja kādā kastēm piekrautā pagalmā. No divstāvu mājas uzvēdīja ēdiena smarža. Kaut kur tuvumā neredzama šalca jūra. Šoferis aizcirta mašīnas durvis, ieslidināja naudu džinsu kabatā un skaļi nožāvājās.

— Kur jūs pārnakšņosiet?

Baiba ar Daumantu saskatījās un klusēja.

—  Kā tad jūs tā — uz dullo atbraucāt?

—  Mēs kāzu ceļojumā, — Daumants teica.