Baiba cieši gulēja un miegā smaidīja. Daumantam negribējās viņu modināt. Atstājis uz sola zīmīti, viņš devās izlūkot apkārtni.
Baibu pamodināja skaļi smiekli. Divi paveci resnīši nodarbojās ar rīta rosmi un paši par sevi zobojās. Jūra šķita aizturējusi elpu, tik mierīga tā bija. Iztraucēdams rīta mieru, skaļrunis saka dārdināt jautru maršu,
— Labrīt! — Tas bija Daumants, smaidīgs un ļoti apmierināts ar sevi. — Mēs atrodamies Koktebelē, atpūtas nama teritorijā. Viens vecītis mani nogrāba aiz apkakles. Izrādījās lādzīgs pēc dabas un varen valodīgs. Pats no Maskavas, atpūšas un, starp citu, piehalturē par sargu pie ieejas vārtiņiem. Tik vien tā darba kā ievērot savējos atpūtniekus, šaubīgajiem uzprasīt caurlaidi, bet svešos raidīt prom. Šim esot vajadzīgs pārinieks, nu, nomainītājs. Paradīja man sludinājumu, kas bija piesprausts pie vārtu staba. Un tad manā galvā iešāvās pārākā ideja: kā būtu, ja es ^ pieteiktos? Tepat ēdnīcā esot iespējams paēst. Ar apmešanos grūtāk, bet atpūtas nama dārzā atrodoties vasaras^ mājiņa, kurā glabājoties vecas mēbeles. Ja tās piekrāmētu, kādu stūri varētu atbrīvot. Ko tu par to saki? Paēduši būsim. Tu varēsi cauru dienu sauļoties un peldēties, bet es būšu brīvs katru otro dienu.
— Es arī varu strādāt, — Baiba piebilda.
— Kaut vienreiz mūžā atpūties.