— Kas tev tur tek? — Baiba pēkšņi iesmējās.
— Kur?
— No bikšu kabatām.
— Ak es, aunagalva! Nopirku tirgu persikus un plūmes. Veikali vēl slēgti. Ēd!
*
— Jūs pēc izskata tāds spēcīgs puisis, vīnogu laukos nopelnītu četrreiz vairāk. — Direktors aizdomīgi nopētīja Daumantu.
— Mēs atbraucām atpūsties. — Baiba, krievu vārdus meklēdama, nedroši skaidroja. — Mums te ļoti patīk: jūra, parks un kalni. Mēs varam pavisam bez algas, tikai paēst
Direktors brīdi skatījās ārā pa logu. Abi jaunieši viņam patika. Un galu galā viņš ne ar ko neriskēja.
— Labi! Atstājiet savus dokumentus! Un pastāviet kādu dienu blakus vecajam sargam, lai iepazītu mūsu viesus. Ēdnīcas talonus saņemsiet pie administratores
*
— Redzi nu, cik labi iznāca, — Daumants priecājās kā bērns. — Velnišķīgi paveicās. Kā kinofilmās ar laimīgām beigām, Skrienam uz jūru! Skrienam!
Baiba un Daumants gulēja līdzās uz koka paklājiņiem oļainajā pludmalē, Jura laiski vēla viņiem pie kājām nelielu., pūlu mežģīnēm rotātus vilnīšus. Brūni iedegusi atpūtnieki sauļojās, lasīja, spēlēja kārtis, strīdējās, Bērneļi gar ūdens malu meklēja krāsainus akmentiņus. Bija tik labi tā ļauties dāsnajiem saules stariem, neko nedarīt, neko nedomāt. Visa diena brīva, un priekšā vēl daudz tādu bezrūpību dienu.