Atsaucot atmiņā pagātnes ainas, man bieži acu priekšā iznirst Patagonijas līdzenumi, kaut ari visiem tie šķiet nožēlojami kaili un nekam nederīgi. Aprakstot Patagoniju, var stāstīt tikai par to, kā tur nav: nav māju, nav ūdens, nav koku, nav kalnu, zeme tur baro vienīgi dažus punduraugus. Ķāpēc tad man — un vai tikai man? — šie tuksnesīgie klajumi tik cieši iespiedušies atmiņā? Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kuģi «Bīgls»

pirms kāda laika uzrakstīju grāmatu («Zvēru dārzs manā bagāža»), kura darīju zināmu, ka man apnicis, gadiem ilgi ceļojot pa dažādām pasaules da­lām, kolekcionēt dzīvniekus zooloģiskajiem dārziem. Tū­līt pat jāpiebilst, ka man nebūt nav apnikušas pašas ekspedīcijas, nemaz jau nerunājot par dzīvniekiem, kurus esmu atradis. Apnicis tas, ka, atgriežoties An­glijā, no viņiem jāšķiras.

Tā nu man nekas cits neatlika kā iekārtot pašam savu zooloģisko dārzu.

Pieminētajā darbā «Zvēru dārzs manā bagāžā» jau pastāstīju, kā es devos uz Rietumāfriku, lai savāktu savas ieceres kodolu, kā pārvedu dzīvniekus mājās un beidzot iekārtoju zooloģisko dārzu Džersijas salā (Normāņu salās).

5ī mana jaunā grāmata būs iepriekšējā darba