Ģedeons Spilets
trīsēja no kartečas sprādziena. Viņš nenodarbināja nemitīgi telegrāfa vadus kā tie, kuriem nekā nav ko teikt, bet katrs viņa ziņojums — īss, noteikts un skaidrs — ikreiz zīmīgi apgaismoja kādu svarīgu jautājumu. Turklāt arī humora viņam nekad netrūka. Pēc notikumiem pie Blek- riveras viņš divas stundas neparko neatkāpās no telegrāfa lodziņa, līdz aiztelegrafēja par kaujas rezultātiem savai avīzei, kurai tas izmaksāja divtūkstoš dolāru, toties «New York Herald» ari saņēma pašas pirmās ziņas.
Ģedeons Spilets bij slaida auguma, pāri četrdesmit gadiem. Viņa seju ieskāva gaiša, iesarkana vaigubārda. Acis viņam bij mierīgas, spriganas un ļoti vērīgas. Spēcīgi noaudzis, viņš bij rādījies dažādos klimatos kā tērauda gabals aukstā ūdenī.
Jau desmit gadi„kopš viņš bij «New York Herald» reportieris un zīmētājs, jo ar zīmuli Spilets rīkojās tikpat veikli kā ar spalvu. Viņš bij kritis gūstā, kad patlaban aprakstīja un attēloja kaujas gaitu. Pēdējais aprautais teikums viņa burtnīcā bij šāds: «Kāds dienvidnieks tēmē uz mani un …» Bet Ģedeons Spilets nebij tik viegli trāpāms, un arī no šīs kļūmes viņš izkļuva bez mazākā ieskrambā- juma.
Sairess Smits un Ģedeons Spilets, kuri pazina viens otru varbūt tikai vārda pēc, abi tika aizvesti uz Ričmondu. Inženieris ātri izveseļojās no saviem ievainojumiem, un taisni atveseļošanās laikā viņš iepazinās ar reportieri.