Viņu kājas mina ar akmeņiem sajauktu smilkti, kur nebij saskatāmas ne mazākās zīmes no kaut kādiem augiem. Zeme bij ļoti nelīdzena un grumbuļaina, vietām sīkām plaisām sašņīpota; tas visai apgrūtināja iešanu. No šīm ieplakām augšup cēlās lieli, tumsā tikko saskatāmi putni un smagā skrejā klīda uz visām pusēm. Citi, veik­lāki, pacēlās veseliem bariem un aizlidoja kā mākoņi. Jūr­nieks sprieda, ka tās esot laupītāju kaijas un kurliki, kuru spalgie kliedzieni bij dzirdami cauri jūras šalkām.

Laiku pa laikam gājēji apstājās, skaļi kliedza un pēc tam klausījās, vai kāds neatsauksies no okeāna puses. Pa­tiešām bij iemesls domāt, ka viņi nokļuvuši tuvu tai vietai, kur inženieris būtu varējis izpeldēt malā, un, ja arī Sairess Smits vairs nebūtu spējīgs atsaukties, tad vismaz suņa riešanu viņi sadzirdētu. Bet neviena skaņa neizlauzās cauri jūras dūkoņai un viļņu šļakstoņai pret kāpām. Un mazais pulciņš atkal devās tālāk, vērīgi pētīdams krastmalas iz- lokus.*

Pēc divdesmit minūšu gājiena viņus piepeši apturēja putojošu viļņu josla. Sausas zemes vairs nebij zem kājām. Viņi atradās kādas asas iekāres galā, kur jūra nikni šļācās pāri.

—    Tas ir augsts zemesrags, — jūrnieks teica. — Mums jāgriežas atpakaļ, un tad, vairāk uz labo pusi turēdamies, aizsniegsim atkal cietu zemi.