Spēcīgs viļņa trieciens bij aizskalojis inženieri cauri balona satrūkušajām auklām. Tāpat _ bij pazudis ari viņa suns. Uzticīgais kustonis bij labprātīgi steidzies palīgā savam kungam.
— Uz priekšu! — reportieris iesaucās.
Un tad visi četri — Ģedeons Spilets, Herberts, Penkrofs un Nebs —, aizmirsuši nogurumu un nespēku, metās meklēt pazudušo.
Nabaga Nebs< raudāja no dusmām un izmisuma, iedomādams pazudušu'to, ko mīlēja vairāk par visu pasaulē.
Nebij pagājušas divas minūtes kopš tā acumirkļa, kad pazuda Sairess Smits un kad viņa biedri aizsniedza krastu. Vēl viņiem bij cerība, ka piesteigsies laikā izglābt inženieri.
— Meklēsim! Meklēsim! Nebs sauca.
— Jā, Neb! — Ģedeons Spilets atteica. — Un mēs atradīsim viņu.
— Dzīvu?
— Dzīvu!
— Vai viņš māk peldēt? — Penkrofs vaicāja.
— Jā, — Nebs atbildēja. — Turklāt Tops ir pie viņa! .,,
Vērodams sabangoto jūru, jūrnieks pašūpoja galvu.
Viņi atradās krasta ziemeļpusē, ap pusjūdzi no tās vietas, kur balons nolaidās zemē un kur inženieris bij pazudis. Ja nu viņš būtu sasniedzis tuvākā krasta iekāri, tad meklējams aptuveni kādu pusjūdzi tālāk.
Bij jau gandrīz seši vakarā. Sacēlās migla, un nakts kļuva ļoti tumša. Izglābušies bēgļi gāja pret ziemeļiem pa svešās zemes krastu, kur gadījums viņus bij izmetis un par kuras ģeogrāfisko stāvokli viņiem nebij ne mazākās jausmas.