Katru dienu Opo ieradās pludmalē, labprāt rotajājās ar peldētājiem. Sevišķi tai patika-spēlēt bumbu. Balansēdama uz degun­gala lielu krāsainu bumbu, Opo pēkšņi pasvieda to gaisā un, pirms vel bumba skāra ūdeni, ar spēcīgu astes vēzienu pameta to atkal augšup. Dažreiz viņa centās nogremdēt bumbu ūdenī, jocīgi ar krūti uzguldamās tai virsū. Reiz starpbrīdī skolēni, sadevušies rokās, iz­veidoja apli, kura vidū tūdaļ parādījās Opo. Peldot aplī, tā atsita un uzķēra no bērniem bumbu.

Opo patika spēlēties ar tukšām pudelēm, ar kurām tā prata veikli balansēt, noturēdama uz degungala, pa­mezdama uz augšu un atkal uzķerdama. To Opo darīja gan ar pudelēm, ko viņai deva skatītāji, gan arī ar tām, ko pati sameklēja līča dibenā.

Dažreiz Opo kļuva ārkārtīgi draiskulīga — tā ņēmās kūleņot un lēkāt, izšaudamās augstu gaisā un ar plunk­šķi atkrizdama atpakaļ ūdenī. Bet šādas rotaļas notika tikai tur, kur tuvumā nebija ne mazu bērnu, ne peldē­tāju. Liekas, viņa itin labi saprata, ka nejauši var aiz­skart cilvēku.

Gadījās arī nepatīkami brīži. Reiz Opo neuzmanības dēļ pienāca pārāk tuvu motorlaivas pakaļgalam ar iedarbinātu dzenskrūvi. Tā aizķēra delfīnu, un ūdeni sārtoja asinis. Pēc tam Opo nerādījās gandrīz veselu diennakti, bet tad atkal ieradās un uzjautrinājās pel­dētāju vidu. Viņas galvā bija redzamas divas nelielas brūces.