No pir­mās tikšanās ar cilvēkiem līdz Opononi pludmales regu­lārai apmeklēšanai pagāja daži mēneši. Opo sāka pie­rast pie jauniem draugiem. Drīz tā atrada sev drau­dzeni — trīspadsmit gadus veco Džilu Beikeri, kāda Opononi iedzīvotāja meitu. Viņu māja atradās pašā jū­ras krastā. Opo vispār deva priekšroku bērnu sabiedrī­bai un mīļuprāt spēlējās tieši ar bērniem, ļaujot tiem visādi ar sevi izrīkoties, ko viņa nekad neatļāva pieaugu­šajiem.

Vēlāk Džila vēstulē, kas ir publicēta A. Alpersa krā­jumā, pastāstīja par to, kā delfīns sadraudzējies ar viņu. Sākumā, kā raksta Džila, Opo ne visai patika roku pie­skārieni, bet, sapratusi,'ka Džila nedara viņai nekā ļauna, Opo atļāva tai apkampt sevi, sēdināt sev uz muguras mazus bērnus. Draudzība ar Džilu iedrošināja Opo, tā sāka arvien vairāk uzticēties pārējiem cilvē­kiem. Bez bailēm tā izpeldēja seklumā, šaudīdamās cilvēku tuvumā.

Reizēm Opo uz dažām stundām pazuda, acīmredzot tā devās meklēt barību. Interesanti, ka viņa nekad neņēma zivis, ko viņai piedāvāja vietējie zvejnieki. Opo zivis ķēra tepat netālu selgā, trīs četrus kilometrus no pludmales. Tur viņu šad tad bija redzējuši zvejnieki.

Opo slava auga. Auga arī viesnīcu, kafejnīcu, kem­pingu īpašnieku ienākumi. Šīs iestādes kā sēnes pēc lietus bija savairojušās Opononi apkārtnē.