Sen … pirms divtūkstoš gadiem … Dienvidfrancijas piekraste Ronas upes grīvas tuvumā. Lieli zivju bari ar paisumu tuvojas krastiem, nonāk upes grīvā, bet ar bēgumu tiek aizrauti atpakaļ jūrā. Izlikt tīklus šķērsām zivju ceļam nav iespējams: spēcīgā straume un milzīgais ūdens spiediens pārrauj visus aizsprostus.
Bet paskatieties, ko dara šie cilvēki, kas skraida gar krastu, rībina klabekļus un cik jaudas kliedz: «Strupde- guņi! Strupdeguņi!» — tālu aizskan saucieni. Vai tiešām atjautīgie gaili — franču senči — aicina pie sevis viesos delfīnus? Jus gandriz esat uzminējuši. Tiesa, ne jau viesos, bet uz kopīgu zveju. Palūkojieties vien — tur tālumā jau saskatāmi delfīni; tagad "tie izvietojas plašā lokā un, it kā sastingdami uz vietas, cenšas pārvarēt spēcīgo bēguma straumi. Te viens, te otrs, te vairāki delfīni reizē ienirst ūdenī, lec ārā no tā, trokšņojot un šķiežot šļakatas šaudās uz visām pusēm. Bet zvejnieki steidzas pie laivām, brauc pie delfīniem un met tīklus. Ūdenī redzams vesels lēvenis zivju. Tās šaudās starp krastu un delfīniem un, nespēdamas izkļūt atklātā jūrā, nonāk zvejnieku tiklos.
Zveja beigusies. Jautrie, labi paēdušie delfīni mierīgi rotaļājas seklumā pie zvejnieku laivām. Tie piepeld pavisam klāt laivām, it kā gribēdami ieskatīties tajās un novērtēt lomu. Apmierināti arī. zvejnieki: bez delfīnu palīdzības tiem nekad neizdotos sazvejot tik daudz zivju! «Strupdeguņi» ir lieliski palīgi.