Bet Grieķijas piekrastē tajā pašā laikā ar delfīnu palīdzību zivis zvejoja pavisam citādi. Tumšajās vasaras naktīs zvejnieki sakūra krastā lielus ugunskurus, un zivis, gaismas vilinātas, nāca uz krastu. Tad no slēptuvēm parādījās delfini: kopīgi dzenot zivis uz krastu, viņi neļava tām izvairīties no zvejnieku aizsprostiem un žebērkļiem. Sāda zveja bija sevišķi izplatīta piekrastē Atēnu tuvumā. Sādu kopīgu zveju jūras piekrastē sīki aprakstījis grieķu vēsturnieks Apians, bet gailu zvejnieku un delfīnu draudzību — Plīnijs.
Arī tagad delfīni labprāt nāk talkā zvejniekiem, taču visapbrīnojamākais ir tas, ka viņi it kā saprot, cik svarīgi cilvēkiem saķert pēc iespējas vairāk zivju.
Kāpēc cilvēki, kas kopš paaudžu paaudzēm dzīvo Baltās jūras piekrastē, un Tālo Austrumu zvejnieki mīlīgi sauc baltvali par savu draudziņu? Protams, par palīdzību zvejā. Mūsu ziemeļu un Tālo Austrumu zvejnieki labi zina, ka zivju bari jūt paniskas bailes no neveiklajiem, milzīgajiem baltvaļiem. Vecie zvejnieki zina, kad un kurā vietā krastam tuvojas baltvaļi. Tāpēc, izliekot tīklus, vienmēr cenšas to ievērot.