Trīs tūkstoši skatītāju nekustīgi sēž tribīnēs. Delfīni laiski peld ūdeni. Bet tad uz tiltiņa uzkāpj treneris, un pēkšņi viss pārvēršas. Svilpiens, rokas mājiens — ūdeni ielido bumba, un sākas aizrau­tīga spēle — kaut kas vidējs starp futbolu un beisbolu. Delfīni pa īstam aizrāvušies ar spēli, bumba lido šurpu turpu. Rodas ilūzija, it kā tiešām spēlētu divas koman­das: garas un īsas piespēles, caurgājieni, veikli apveša- nas paņēmieni, pēkšņas serves — visi sporta spēles ele­menti. Līdzjutēji pauž savu sajūsmu ar uzmundrinošiem saucieniem, svilpieniem un ovāciju vētru.

Tik īstiem sportistiem un artistiem, kādi ir delfīni, skatītājs neeksistē, viņi spēlē sava prieka pēc. Tos ne­mulsina cilvēku trokšņošana. Šķiet, tie pilnīgi nodevu­šies spēlei. Un tomēr pirmais puslaiks beidzies. Bumba ir pie trenera, bet delfīni atpūšas pēc temperamentīgās spēles.

Tagad tos nomaina liels peleks delfīns un, signālam atskanot, sāk… dziedāt. Viņu pavada trompete un stabule. Dzied mūžsenais «klusuma valstības» iemīt­nieks. Nevar teikt, ka delfīna balss būtu tīra un spēcīga, toties absolūtā dzirde viņam ir nenoliedzami!

Pa to laiku delfīni ir atpūtušies un sāk spēlēt basket­bolu. Uztvēris partnera šķērsam pāri laukumam mesto bumbu, Pepe traucas pie vairoga, balansēdams bumbu uz degungala. Metiens! Bumba grozā. Jūras arēnas spēlētāju tehnika ir atdarināšanas vērta.