Atkal solo priekšnesums. Virs baseina uz augsta un gara kronšteina tiek uzkārta ripa. Treneris noliecas pie tās, un ripa pārvēršas liesmojošā aplī. Skatītāju uzmanību saista šie neizprotamie sagatavošanās darbi. Atskan komanda, baseinā pazib kaut kāda ēna, un pēkšņi virs ūdens parādās Zipi. Kā bulta, izlidodama cauri ugunīgajam mērķim, viņa bez mazākā šļaksta nozūd zem ūdens.
Nu nāk delfīni cits pakaļ citam, un katrs rāda, ko spēj. Svilpiens — un delfīns stāvus izšaujas no ūdens un uzmanīgi paņem zivi no trenera rokām. Svilpiens un . . . Beidzot skatītāji var apskatīt savus mīluļus visā godībā — no degungala līdz astei. Par delfīnu cirku varētu ilgi stāstīt. Artisti tur trenerim padod dažādus priekšmetus, sākot ar speciāli nomestām hantelēm līdz pārsteigto skatītāju fotoaparātiem, kas tiem nejauši iekrituši ūdenī. Uz maza plosta delfīni vizina divus baltus terjerus un piedalās daudzos citos priekšnesumos. Arī izrādes programma bieži mainās.
Dažreiz priekšnesumi neiekļaujas izrādes ietvaros. Reiz kāds no visaizrautīgākajiem apmeklētājiem sajūsmā apsēdās uz baseina malas un sāka dedzīgi kaut ko skaidrot blakus sēdošajam draugam. Delfīns Nellija klusi piepeldēja pie sava talanta cienītāja un zibenīgi izrāva viņam kabatlakatiņu, kura stūris bija mazliet izlīdis ārā. Visiem skatītājiem par neaprakstāmu prieku kādas piecas minūtes Nellija jautri kūleņoja un spēlējās ar kabatlakatiņu, bet pēc tam atdeva to īpašniekam.