Viņi prot trāpīt ar bumbu mērķī, augstu lec laukā no ūdens, lai pārmestos pāri nostieptai tauvai vai arī paķertu zivi no trenera rokām. Bublese uzjautrina skatītājus, uzlie­kot galvā septiņdesmitā lieluma cepuri un piekrītoši m?iiot dresētājam, kad tas uzslavē viņu un citus baseina iemītniekus.

vai CEĻŠ uz slavu ir ērkšķiem klāts?

Dzīvnieku dresēšana ir smags darbs. Lai sagatavotu kādu priekšnesumu ar lāčiem, tīģeriem, lauvām, zirgiem vai pat ar pērtiķiem, daudzus gadus neatlaidīgi un sa­sprindzināti jāstrādā. Ar delfīnu dresūru ir citādi. He- senes profesors Hofers un Cīrihes profesors Hedigers uzskata, ka delfīnus ir daudz vieglāk apmācīt nekā ci­tus dzīvniekus. Piemēram, suņa apmācīšanai vajag pus­otra gada, zirga — sešus gadus, bet delfīnu var apmācīt pusgada laikā.

Tāpat domā arī daži autoritatīvi amerikāņu speciā­listi. Okeanārijos gūtā darba pieredze liecina, ka attie­cībā uz delfīniem nevar izmantot tādu to spēju un po­tenciālo dotību mērauklu, ar kādu parasti vērtē citus dzīvniekus. Noskaidrojās, ka delfīnu apmācīšanas āt­rums zināmā mērā atkarīgs no paša dresētāja mākas, no tā, cik ātri viņam izdodas nodibināt ar tiem kontaktu un izvēlēties pareizu metodi, lai atklātu to spējas.

Delfīnu dresūrā nav pieļaujama sodīšana. Pēc soda dzīvnieks noslēdzas sevī un neliekas par treneri vairs ne zinis. Delfīns visu laiku centīsies ieturēt zināmu dis­tanci un izvairīsies no jebkādas sakares ar dresētāju. Jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai delfīns aizmirstu pārestību.



27 из 216