Tādē| dresūras pamatā ir pamudinājums — gan barība, gan glāsti. Apmācot delfīnus, jātiecas pēc dažādības. Nedrīkst neskaitāmas reizes atkārtot tikai vienu triku, lai to «nostiprinātu», kā dara, dresējot citus dzīvniekus. Parasti izpilda trīs līdz piecus paņēmienus, kas ātri seko cits citam. Ja šādas rotaļas laikā, kas -notiek trenera uzraudzībā, delfīns izdara kādu jaunu, vēl nebijušu darbību, seko atlīdzība. Kaut cik savādi tas arī būtu, lielākoties ar to pietiek, lai pilnīgi apgūtu jauno triku. Atkārtot to vairs nav grūti, un pēc neilga laika šo numuru var droši rādīt publikai.
Delfīnu raksturīga īpašība ir tā, ka tie klausa ne tikai sava dresētāja pavēlēm, bet viegli rod kontaktu ar citiem cilvēkiem, ja vien viņi prot pareizi tos izrīkot. Tā, Andrju Kovens, Marīnlenda okeanārija dresētājs, iemācīja kādam zēnam Čarlzam komandas, kuras pats izmantoja, strādājot ar delfīniem Eldžiju un Splešu.
Lai liktu Splešam izšļākt no aizvērtas mutes ūdens strūklu, Andrju pats spļāva no mutes laukā ūdeni un sita ar plaukstu pie baseina malas. Splešs zibeņātri izpildīja šo numuru, un Andrju atlīdzināja viņa pūles ar zivs gabaliņu. Pēc diviem trim mēģinājumiem Carlzs- apguva šo paņēmienu, un Splešs sāka viņam klausīt.