Nebūt es negribu apgalvot, ka piedzimt darbanamā jau pati par sevi būtu vislaimīgākā, apskaužamākā likteņa nejaušība, kāda ar cilvēku var atgadīties, bet tās gan ir manas domas, ka šinī konkrētajā gadījumā tā bija Olivera laime. Fakts ir un paliek, ka pagrūti, pagrūti nācās Oliveru piedabūt, lai tas uzņemas pienākumu elpot, — šī piepūle ir diezgan nopietna, taču tāda, ko ieradums izvērtis nepieciešamu mūsu labsajūtai, — un krietnu brīdi viņš gulēja rīstīdamies uz maza plucekļu maišeļa, dzīvības svariem nedroši šūpojoties starp šo sauli un viņējo, gan vairāk nosveroties par labu pēdējai. Ja nu šai īsajā laika sprīdī ap Oliveru būtu noņēmušās rūpīgas vecmāmiņas, uzbudušas tantes, pieredzes bagātas kopējas un augsti mācīti dakteri, bērns nenovēršami un neapšaubāmi būtu ticis nomocīts. Bet, tā kā tur cita neviena nebija kā tikai veca, pie tam vēl no neierastas alus porcijas apdumusi nespējniece un draudzes ārsts, kam šādās reizēs nācās būt klāt pēc līguma, Olivers un daba kauju izcīnīja vieni paši. Iznākums bija tāds, ka pēc neilga cīniņa Olivers ievilka elpu, nošķavājās un pasludināja darbanama iemītniekiem par jaunu nastu, kas nu gulsies uz draudzes pleciem, izgrūzdams tādu bļāvienu, kādu varēja sagaidīt tikai no vīriešu dzimuma mazuļa, kas šo tik visai noderīgo balvu — balsi ieguvis ne brīdi agrāk kā pirms trīsarceturtdaļmi- nutēm.