Tiklīdz Olivers bija devis šo pirmo pierādījumu, ka viņa plaušas strādā brīvi un kārtīgi, pār dzelzs gultu nevīžīgi pārmestā ielāpainā sega sakustējās, bāla jaunas sievietes seja nevarīgi pacēlās no spilvena un gurda balss tikko dzirdami izdvesa: «Ļaujiet man paskatīties uz bērnu un tad mirt.»
Ārsts, nosēdies pret kaminu, sildīja un pārmijus berzēja savas delnas. Kad jaunā sieviete ierunājās, viņš piecēlās un, tuvodamies gultas galvgalim, sacīja ar lielāku laipnību, nekā to no viņa varēja sagaidīt:
— Nu, jums par miršanu gan vēl agri runāt.
— Lai die's žēlīgs, nē! — kopēja iekrita starpā, steigšus noglabādama kabatā zaļu stikla pudeli, kuras saturu turpat istabas kaktā tikko bija nogaršojusi ar manāmu baudu. — Ak dieviņ, dieviņ! Lai viņa padzīvojusi tik ilgi kā es, laidusi pasaulē trīspadsmit bērnu, tāpat kā es, no kuriem nāve paņēmusi visus, pažēlodama tikai divus, kas tepat kopā ar mani klimst patversmē, tad gan šitādā reizē zinātu citu valodu runāt. Dieviņš lai pažēlo sirsniņu mīļo! Nu padomā tik, kas tas ir — kļūt mātei, skat šu* šito jēriņu, nu pazaveries tak?
Kā redžams, šī mātes laimes iepriecinošā izredze aizmiglo- jās, neradījusi vēlamo ietekmi. Slimā papurināja galvu un stiepa roku pretī bērnam.