PĀRBAUDES AKMENS
ĒRIKS FRENKS RASELS
Zinātniski fantastisku stāstu krājums
STĪDZIŅA UZ SIRDI
Izejas mērītāja šautra palēcās, mirkli trīcēdama palika uz vietas un atkrita atpakaļ. Pēc trīsdesmit sekundēm atkal lēciens, apstāšanās skalas vidū, kritiens… Vēl trīsdesmit sekundes — un atkal viss no gala»., Un tā nedēļām, mēnešiem, gadiem.
Viegls metāla masts, kas atradās līdzās no akmens bluķiem mūrētai ēkai, iesniedzās augstu debesīs, izslējis pretī zvaigznēm lēzenu metāla kausu. No šā kausa divreiz minūtē Visumā izšļācās spēcīgs bezskaņas signāls:
— Bunda-1! Bip-bip-bop!:.. Bunda-1! Bip-bip- bop!…
To atkārtoja astoņi sinhronizēti repīteri uz ūdens klātās planētas tuksnesīgajām saliņām — astoņi spieķi gigantiskā ritenī — pasaulē, kas lēnām griezās ap savu asi.
Melnajā tukšumā starp tumšām planētām, starp mirušām, izdzisušām zvaigznēm vientuļš kuģis uztvēra Bundas balsi, koriģēja savu vertikālo un horizontālo kursu un droši lidoja tālāk. Cik šādu kuģu bija aizlidojuši garām! Bet viņš joprojām ir viens, joprojām rāda ceļu cilvēkiem, no kuriem nekad nesaņem atbildi: «Paldies, draugs!» Tālās, acīm nesaskatāmās raķetes izrakstīja tumšos bezdibeņus starp galaktiku lokiem ar acumirklīgiem izsviestās liesmas zibšņiem un nozuda. «Kuģi, kas satiekas naktī.. .» [1]