Bunda-1… Bāka Visuma dziļumos, pasaulīte ar gandrīz tādu pašu atmosfēru kā Zemei un gandrīz bez cietzemes, bezgalīgu okeānu planēta ar mazām, klinšainām saliņām, uz kurām nav nevienas dzīvas būtnes, ar ko varētu iedraudzēties cilvēks, taču īsta paradīze zivīm un citai ūdens radībai.
Šī saliņa bija lielākais cietzemes gabaliņš bezgalīgajā ūdens tuksnesī: divdesmit divas jūdzes gara, septiņas jūdzes plata — planētas Bunda-1 apstākļiem īsts kontinents. Kontinents, uz kura nav ne dzīvnieku, ne putnu, ne koku, ne puķu, tikai zemi, pa akmeņiem kāpelējoši krūmiņi ar mezglainiem, ķeburainiem zariem, ķērpji un sēnes, un kāds pussimts sugu kukaiņu, kuri ēd cits citu un tāpēc nevar pavairoties pārāk lielā skaitā. Un viss — vairāk nekā šeit nav.
Pār planētu gūlās klusums, un tas bija pats briesmīgākais, — klusums, kurā nav nekādu skaņu. Nekad te aprimdams nenopūtās viegls vējiņš, nekad niknumā neauroja vētra. Paisuma laikā jūra negribīgi plāvoja virsū klintīm un pēc tam bezspēcīgi atkāpās — desmit collas augšup, desmit collas lejup, precīzi kā pulkstenis, bez viena vienīga šļaksta, bez trokšņa, bez plīstošu putu šalkoņas. Kukaiņi bija mēmi; no piecdesmit sugām neviena neprata ne dūkt, ne čirkstēt, ne sirsināt. Ķērpju blāvie čemuri un krūmu kroplīgie zari nekad nekustējās. Šķita, ka tie ir nevis augi, bet dīvainas dzīvas būtnes, kas stingst mūžīgā klusēšanā.