Pēc divām nedēļām viņš juta, ka ilgāk neizturēs. Viņš aiznesa kastīti vairākas jūdzes prom no mājas, atvēra to un izsvieda kukaini laukā. Džeisons pavērās viņā ar baziliska skatienu un nozuda krūmos. Tagad uz Bundas bija divi Zemes iemītnieki, taču palīdzēt viens otram viņi nespēja.
— Bunda-1! Bip-bip-bop! …
Lēciens, apstāšanās skalas vidū, kritiens…,; Un neviena sveiciena vārda no tumsā lidojošā kuģa, nevienas skaņas visapkārt, tikai piecdesmit klusējoši mehāniski ieraksti kaktā. Svešāda, iluzo riska dzīve svešādā, iluzoriskā pasaulē, kas ar katru dienu kļūst nereālāka.
Varbūt sabojāt staciju un noņemties ar labošanu, lai radītu kaut šķietamu darbu, kas attaisno cilvēka eksistēšanu? Nē, par to samaksātu ar dzīvībām tūkstošiem cilvēku tur, starp zvaigznēm — tā būtu pārāk dārga cena par zālēm pret garlaicību.
Bet varbūt, kad viņš būs nosēdējis pie aparātiem noteikto laiku, iet uz ziemeļiem meklēt mazo briesmoni un saukt, saukt to cerībā, ka tas nekad ncatskries uz saucienu:
- Džeison! Džeiso-o-on!… Kaut kur spraugā starp akmeņiem pagriezīsies ;isa, trīsstūrainā galviņa ar lielajām, stindzinoša- j;im acīm. Ja Džeisons prastu kaut vai čirkstēt kā cikāde, varbūt viņš ar to samierinātos, pat pieķertos tam, zinādams, ka smieklīgā čirkstēšana ir dievlūdzēju valoda. Bet Džeisons klusēja tikpat naidīgi un neizdibināmi kā šī sevī noslēgusies, klusumā saspringusī Bundas pasaule.