Viņš pamodās rītausmā, nekā nezinādams par nakts viesi. Raķeti, kas reizi gadā atveda produktus, viņš gaidīja tikai pēc četriem mēnešiem. Miega aizmiglotām acīm viņš pavērās pulkstenī pie gultas un sarauca pieri, pūlēdamies aptvert, kas viņu pamodinājis tik agri. Kaut kas bija viesis neskaidru nemieru viņa miegā.
Kas tas bija?
Skaņa… Skaņa!
Viņš pieslējās sēdus, ieklausījās. Atkal skaņa, attāluma un biezo sienu klusināta skaņa, līdzīga noklīduša kaķēna ņaudēšanai… gaužām bērna raudām…
Nē, laikam tikai izklausījās. Acīmredzot viņš jau sāk jukt prātā. Četrus gadus viņš ir izturējis, atlikušos sešus te nāksies pavadīt tam brīvprātīgajam cietumniekam, kas ieņems viņa vietu. Viņš dzird skaņas, kuru nav; tā ir droša pazīme, ka sākušies psihiski traucējumi.
Taču skaņa atlidoja no jauna.
Viņš piecēlās, apģērbās, piegāja pie spoguļa. Nē, seja, kas no tā raudzījās pretī, nebija maniaka seja: tā bija satraukta, iekritušiem vaigiem, bet ne trula, ne ārprāta izķēmota.
Atkal ieraudājās bērns.