Viņš iegāja aparātu telpā, paraudzījās uz pulti. Šautra joprojām regulāri palēcās, uz mirkli sastinga un atkrita atpakaļ.
— Bunda-1! Bip-bip-bop! …
Šeit viss bija kārtībā. Viņš atgriezās guļamistabā un sāka saspringti klausīties. Kaut kas… kāds balsī raudāja rītausmas krēslā virs klusu plūsmojošā ūdens. Kas tas bija, kas?
Ar neklausīgiem pirkstiem atbīdījis bultu, viņš pagrūda durvis un trīcēdams nostājās uz sliekšņa. Skaņa metās'viņam virsū, apņēma viņu, pieglaudās, iebrāzmoja sirdī. Viņam aizcirtās elpa. Beidzot ar pūlēm atrāvies no durvju aplodas, viņš iedrāzās noliktavā un ņēmās .bāzt kabatās cepumus.
Durvīs viņš pakrita, taču sāpju nejuta, pielēca kājās un, nemeklēdams ceļa, nemanīdams, ka šņukst aiz laimes, metās skriet turp, kur balsnīja krastmalas oļi. Pie paša ūdens, kas laiski līda virsū akmeņiem, viņš apstājās, acīm starojot, plaši izpleta rokas, un kaijas, simti kaiju sāka riņķu riņķiem laidelēties pār viņu. Tās ķēra no izstieptās rokas cepumus, rosījās smiltīs pie viņa kājām, švīkstināja spārnus, spalgi klaigāja…
Putnu kliedzienos viņš sadzirdēja tuksnesīgo salu dziesmu, mūžīgās jūras himnu, mežonīgu, gavilējošu melodiju — dzimtās Zemes balsi.