— Esi vienmēr tāds, lai man nebūtu par tevi jākaunas!
Viņš sēdēja savā kajītē, viņa acis bija iekritušas un sasarkušas aiz noguruma, bet «Rēgs» strauji traucās cauri izplatījumam. Divdesmit saspringtu, grūtu gadu laikā viņš bija uzcēlis veselas kāpnes un soli pa solim pacēlies līdz kapteiņa pakāpei. Tagad viņu daudzināja kā vienu no visgudrākajiem un apzinīgākajiem Kosmiskā dienesta komandieriem. Un visi viņa panākumi nesatricināmi balstījās uz vienu bausli, kas deva viņam spēku pašos grūtākajos brīžos:
«ESI VIENMĒR TĀDS, LAI MAN NEBŪTU PAR TEVI JĀKAUNAS!»
Viņa māte un pulkvedis Pinē jau sen bija miruši, bet līdz pat savai pēdējai stundai viņi lepojās ar Zilu: viņš taču bija kļuvis par kapteini.
Viņš bija stūrmanis, otrais pilots, pēc tam pirmais, un viņa vieta bija kuģa priekšgalā, kā viņš vienmēr tika sapņojis, un viņš patiešām iegremdējās neaptveramajā zvaigžņu pasaulē, kuru tā mīlēja. Ritmiski mijās miega, atpūtas un darba stundas, un, kad viņš strādāja, viņa sirdi allaž pildīja nerimstoša sajūsma par to, ko nācās redzēt, novērot, izpētīt.
Bet tagad viņš to visu bija apmainījis pret brīvprātīgu ieslodzījumu kuģa dzīlēs, un ap viņu vairs nebija nekā — tikai blāvas sienas no titāna kausējuma un ar papīriem apkrauts galds.
Katrā nomoda brīdī, katrā ' atpūtas brīdī un nereti arī miegam atrautā brīdī viņš atbildēja uz jautājumiem, pieņēma lēmumus, izdarīja ierakstus speciālās grāmatās, izpildīja tūkstošiem oficiālu veidlapu. Kā mēdz teikt, viena vienīga papīru smērēšana.