— Mēģini uzminēt, kāda.
— Apķērība, pulkveža kungs? — Zils riskēja.
— Jā, protams, taču ar apķērību vien nepietiek. Nepieciešams, lai jauniesaucamais ar visu savu būtību tiektos uz kosmosu.
— Tā jau tas ir visur, — atkal iejaucās Trabo.
— Ja cilvēks savu darbu mīl, viņš strādā centīgāk un labāk. Ņemsim, piemēram, kaut vai mani: ja man būtu vienalga, vai maize iznāk laba vai slikta, es droši vien tagad zelētu tabaku elektriskajā ceptuvē un nekad nemazgātu rokas.
— Katru gadu Kosmiskajā koledžā iestājas des- mittūkstoš jaunekļu, — Pinē sacīja Zilam. — Un vairāk nekā astoņi tūkstoši to nepabeidz. Viņiem nepietiek pulvera, lai izturētu četrus gadus neatlaidīga darba un koncentrētu visas domas un dvēseles spēkus vienam mērķim. Tik daudzi pamet iesākto pusceļā. Kauns un negods! Vai tu piekriti?
— Jā, pulkveža kungs, kauns un negods, — Zils, uzacis saraucis, apstiprināja.
— Ha! — Pinē ļoti apmierināts noteica. *— Tādā gadījumā atņemsim šim asinssūcējam Trabo viņa upuri. Mēs atradīsim viņam citu puisi, kas ir radīts, lai kļūtu par maiznieku.
— Bet, mesjē…
— Es tev došu rekomendāciju Kosmiskajai koledžai un par to prasīšu no tevis tikai vienu.
Zilam aizrāvās elpa.
— Ak, pulkveža kungs! Ko tad?