Mašīna aizjoņoja, saceldama putekļu mākoni. Veins nolūkojās tai pakaļ, kamēr tā nozuda skatienam, un viņa ausīs uzmācīgi skanēja vārdi: «Es taču varētu ieņemt policijas šefa vietu…» Sakumpis viņš sāka soļot uz tuvākā ciemata pusi.
— Viņš var ieņemt jebkuru vietu, — Veins pie sevis murmināja, -— jebkuru..-. — Viņš vēl un vēl atkārtoja šos vārdus, līdz tie pašam apnika.
Tad viņš tos mazliet izmainīja un nomurmināja: — Kādu vien grib! r— Veins vērās uz debesīm, uz tālo horizonta līniju, bet neko neredzēja, jo viņu bija pārņēmusi šī jaunā doma: «Kādu vien grib … Ak kungs! Kādu vien grib!»
Divdesmit vētrainajos gados, kopš Džensens dzīvoja ārpus likuma, viņš bija veiksmīgi piedalījies visriskantākajos pasākumos. Vienīgā reize, kad iznāca misēklis, bija otrā slepkavība, kas gandrīz maksāja viņam dzīvību. Viņš bija daudz ko iemācījies no saviem amata brāļiem, pilnībā pārvaldīja savas profesijas taktiskos paņēmienus un metodes, un noziedznieku pasaulē viņam bija pieredzējuša un veikla cilvēka reputācija. Un nu šī pieredze un izmanība bija iemiesojusies jaunā ķermenī, kas gandrīz automātiski reaģēja uz jebkuru kriminālu situāciju.