— Velns parāvis, es taču varētu ieņemt policijas šefa vietu un vadīt pats savu vajāšanu! Ja vien gribēšu, es kļūšu par Siāmas karali vai Savienoto Valstu prezidentu!
Veins burtiski sastinga aiz šausmām, kad aptvēra, cik daudz patiesības ir šajos lielīgajos apgalvojumos. Viņa priekšā bija spēks >— spēks, pret kuru likums un kārtība ir bezspēcīgi. Un viņš, Veins, bija palaidis to brīvībā par prieku un gavilēm visai noziedznieku pasaulei. Nu, protams, Džensens glabās savu noslēpumu, greizsirdīgi sargās to no citiem likuma pārkāpējiem. Taču viņš pats bija draudi — kā indivīds, pareizāk sakot, kā viens no bezgalīgas nenotveramu indivīdu virknes.
Pēc desmit stundām šī doma joprojām neatstāja Veinu. Viņš stāvēja ar zāli noaugušā ilgi nebraukta ceļa malā, noskatīdamies, kā tālumā nozūd švītīgais, pašpārliecinātais noziedznieks, traukdamies pretī absolūtai, ne ar ko neierobežotai brīvībai. Džensens būtu viegli varējis Veinu nogalināt — tas viņa sirdsapziņu nemaz neapgrūtinātu, taču kaut kādu Veinam nezināmu iemeslu dēļ viņš to neizdarīja. Varbūt nelietim ' sagādāja ļauna prieka pilnu gandarījumu doma, ka varas orgāni tiks brīdināti par radušos problēmu, kuru atrisināt nav viņu spēkos. Bet varbūt viņš baidījās, ka projektors var sabojāties, un atstāja tā autoru dzīvu, lai būtu, kas izlabo iespējamās vainas.