Darbodamies kā sapnī, kasieris steidzīgi bāza banknošu paciņas maisiņā. Kopīgā summa bija neliela. Džensens arī nebija cerējis, ka šajā mazajā kantorītī, kur strādāja divi kalpotāji, viņu gaida liels laupījums. Taču nauda gandrīz vai pati līda rokās, un tā lieti noderēs, kamēr viņš sagatavosies lielākiem un drosmīgākiem uzbrukumiem. Kāpdamies atpakaļ, viņš piegāja pie direktora kabineta durvīm un ar kājas spērienu atsita tās vaļā. Cienījamais bankas galva dzīrās celt troksni, taču, ieraudzījis pret sevi pavērsto revolveri, kļuva saprātīgs, aiztaisīja muti un pacēla rokas.
Pēc divām minūtēm Džensens iznāca no bankas ēkas, rūpīgi aizvērdams aiz sevis ārdurvis. Divi vīrieši bija ieslēgti direktora kabinetā, taču viņš pat nebija papūlējies tos sasiet. Izmantot telefonu viņi nevarēs :— par to Džensens bija parūpējies. Lai tiktu laukā, viņiem vajadzēs ne mazāk kā piecas minūtes, un ar tām viņam pilnīgi pietika. Nesteigdamies Džensens iesēdās mašīnā, ieslēdza vidējo ātrumu un pēc divām minūtēm mierīgi novietoja laupījumu citas mašīnas bagāžniekā. Šī mašīna viņu nogādāja mājās, vienistabas dzīvoklī. Tur Džensens nosēdās pie loga un sāka gaidīt. Viņa galvu apņēma projektora ķivere, līdz slēdzim varēja ērti pasniegties. Taču visa viņa uzmanība koncentrējās uz logu, pa kuru bija redzama iela. Kad viņš pastiepa roku pie slēdža, policija bija tikko sākusi rosīties.