Viņš rūpīgi noslēpa projektoru. Galu galā tas bija svarīgāk par visu. Vērtīgo aparātu vajadzēja īpaši sargāt. Tas bija jāsaglabā par katru cenu. Viņš nedrīkstēja to pazaudēt. 'Neparko, ne par kādu naudu! Ja kādreiz nāktos izvēlēties starp aparātu un laupījumu, viņš bez domāšanas pasūtītu laupījumu pie velna.
Tā spriedelēdams, Džensens nevērīgā gaitā klenderēja pa ielu, paslēpies aiz jaunas, necilākas «fasādes»: rokas sabāztas rupju, pašaustu bikšu kabatās, smagie zābaki klaudzina trotuāru ar dzelzs apkalumiem, lūpas pastieptas — tūlīt, tūlīt iesvilpsies. Smieklīga sajūta: reizē laime un šausmas. Te nu viņš ir — neaizsniedzams, taču ausīs vēl skan griezīgais priekšnāves brēciens.
Ielu krustojumā drūzmējās pūlītis uztrauktu gājēju, bija dzirdamas aprautas frāzes: «Jā, protams, es atceros… Nekas tamlīdzīgs nekad nebija noticis… Es vienmēr teicu, reiz viņi… Kāda nekaunība, vienkārši ienāca un paņēma, cik bija, bet kasieris… Sen laiks ievest stingrāku kārtību… Ja es tur būtu bijis, es viņam laistu ar tintnīcu …»
— Kas te noticis, draugi? — Džensens lauci- nieciskā vienkāršībā apvaicājās.